Rīgas "Barons" aizvadījis stabilu sezonu, atvedis uz Rīgu FIBA Eiropas kausu un tagad gatavojas kluba vēsturē augstākajam lidojumam arī Latvijas čempionātā – četru uzvaru sērijā pret citu galvaspilsētas komandu favorīta lomā acīmredzot tomēr būs Kārļa Muižnieka padotie. Sarunas brīdī piektdienas rītā vēl nebija zināms "baronu" pretinieks finālā, tomēr ceļam uz Ventspili komandas līderis nepavisam nebija noskaņots. "Lielāks spiediens būs tieši ASK – noturēt to čempiona titulu," uzskata Š– Šobrīd mierīgi varat "uzpīpēt" un gaidīt pretinieku finālā, aplūkojot uz plauktiņa stāvošo FIBA kausu. Vai rudenī bija priekšnojautas, ka "Baronam" šosezon viss sakārtosies tik labi?

– Varbūt ne uzreiz rudenī, bet sezonas gaitā pamazām bija skaidrs, ka šogad komanda būs daudz stiprāka nekā pērn. Bija redzams, ka klubs patiešām cenšas un grib kaut ko sasniegt – jauns treneris, tika nopirkti ļoti labi spēlētāji. Tas viss izvērtās veiksmīgi. Beigās bija gan izcīnītais FIBA kauss, gan iekļūšana Baltijas līgas četriniekā – sākumā jau nemaz negāja tik viegli, zaudējām spēles. Taču beigās viss sanāca ļoti labi. Dabūjām arī pirmo vietu Latvijas čempionātā, un, redz – tagad gaidām finālu.

– Kā tev pašam šķiet, kas ir tik sekmīgas sezonas galvenā atslēga?

– Pat nezinu. Domāju, viss kopā – gan labs sastāvs, gan darbs. Manuprāt, tas arī deva to rezultātu. Salikti kopā gan pieredzējuši spēlētāji, gan jaunie, izveidojusies laba komanda. Nezinu, cik tur daudz taktiskā joma – tajā es neiedziļinos.

– Šosezon laikam izšķirīgajos mačos esat uzvarējuši visas saspringtās galotnes!

– Tas arī ir tas: komandā ir daudz pieredzējušu spēlētāju, kas pirms tam spēlējuši augstā līmenī, un līdz ar to viņiem šādās situācijās vairs netrīc rokas. Domāju, šajā ziņā patiešām bijām ieguvēji – mums ir vairāki spēlētāji, kas var uzņemties "uz sevi" un pielikt tai spēlei punktu, kad tas vajadzīgs. Teiksim, pagājušogad tādās spēlēs gandrīz vienmēr zaudējām – visa komanda bija jauna, nebija tās pieredzes. Varbūt tas arī bija izšķirīgais, varbūt jau pagājušosezon būtu spēlējuši finālā. Šosezon uzvaram, un līdz ar tām galotnēm nāk arī pārliecība. Protams, no otras puses, tagad ir spiediens no malas, ka esam labākie un mums obligāti jāuzvar. Taču mēs neesam čempioni, un domāju, ja ASK tiks finālā, tad lielāks spiediens būs tieši viņiem – noturēt to čempiona titulu. Runā, ka mēs esam stiprāki. Nezinu, ir tā, vai nav...

– "Baronā" šogad ir daudz ļoti atšķirīgu spēlētāju. Ir jums komandas izjūta, vai tomēr vairāk vai mazāk visi nāk un vienkārši izdara savu darbu? No malas kaut kā izskatās, ka ASK un "Ventspilī" tomēr kaut kā ir vairāk cits par citu...

– Varbūt no malas tā izskatās, taču man liekas, ka mēs vienkārši to tā neizrādām. Labi, uzsitam pa plecu, taču nelecam viens otram kaklā. Taču treniņos, ģērbtuvē un arī ārpus basketbola mēs esam kā komanda – draudzīgi, kopā "ierēcam". Kad uzejam laukumā, tad tiešām vairāk katrs darām savu darbu un nav tā, ka baigi izrādītu savas emocijas. Nezinu, var būt, ka tā pat ir labāk! Skaidrs, ka komandā ir diezgan daudz viesspēlētāju, un katram vairāk vai mazāk ir sava dzīve un savas lietas – tā vienmēr ir bijis un, domāju, arī nekad nemainīsies. Citiem nav ģimenes – tie varbūt vairāk kopā, taču citādi saprotams, ka ārpus basketbola katram ir savas lietas. Sieva, bērni – katram savs.

– Šobrīd sezonas virsotne ir Eiropas kauss. Kā tad tur bija – cik nopietna sezonas sākumā bija koncentrēšanās šā turnīra spēlēm?

– It kā tā dzirdēju – ka Latvijas čempionāts un Baltijas līga ir svarīgākas. Taču Eiropas kausa mačiem gatavojāmies tieši tāpat kā uz visiem pārējiem. Vispirms jau vajadzēja tikt pāri kvalifikācijai, kurā uzvarējām tikai beigās, pateicoties vienam precīzam metienam, bet vispār – jā, tādas runas bija. Taču sezonas laikā bija redzams, ka varam spēlēt un arī uzvarēt. Domāju, tagad kluba vadība saprot, cik šis turnīrs patiesībā bija svarīgs. Turpmāk būs vieglāk runāt ar spēlētājiem par viņu spēlēšanu "Baronā" – kluba vārds tagad zināms ne tikai Latvijā vai Baltijā, bet arī visā Eiropā. Tas ir ļoti svarīgi, domājot par nākotni, lai uz šejieni varētu dabūt labus spēlētājus. Daudziem joprojām ir [jautājumi]: "Kas tā tāda Latvija? Kas ir Latvijas līga?" Negrib braukt, jo nezina, kas te notiek. Bet FIBA čempioni – tam jau uzreiz ir cita skaņa! Tas liecina par līmeni. Domāju, šajā ziņā klubam tas ir ļoti liels pluss.

– Vai, uz Limasolu braucot, bija sajūta, ka esat galvenie favorīti?

– Tā gluži nebraucām, taču apkārt jau tā visi runāja. Līdz ar to bija tā nasta jānes. Pirmajā spēlē ļoti grūti gāja – domāju, visi to redzēja. Pat nezinu, kāpēc. Vai nu pārliecības trūka, vai kā. Taču beigās atkal viss beidzās laimīgi: tāpat kā tikām no grupas, arī šeit – ar vienu punktu. [Iesmejas.] Bet tā jau mums visas sezonas gaitā laiku pa laikam bija: vispirms salaidām mīnusus, bet pēc tam paši līdām laukā.

– Prēmijas klubs bija apsolījis?

– Bija. Jau kontraktā bija paredzētas. Nezinu, cik un kā pārējiem, bet man bija. Kaut ko dzirdēju, ka varbūt Rīgas dome kaut ko dos [beigās gan tika pieņems lēmums, ka Rīgas klubu prēmēšana par labiem startiem FIBA kausā un Baltijas līgā nenotiks. – I.J.], bet par to neko nezinu.

– Vai pašam bija gandarījums, paceļot to kausu virs galvas?

– Bija, bija – protams, ka bija. Bija gandarījums, ka esam to paveikuši. Man jau šādu brīžu nav bijis daudz – kad ar Vloclaveku vinnējām Polijas čempionātā, bet tas laikam arī viss. Nekas vairāk izcīnīts nav bijis. Protams, skatītāju zālē bija ļoti maz – pārsvarā tikai mūsu fani, kas bija atbraukuši no Rīgas. Taču tas nekas – svarīgākais, ka bijām kopā komanda, un tās sajūtas bija kā čempionam. Pārējam nebija nozīmes. Pirmoreiz dzīvē bija iespēja nogriezt grozam tīkliņu.

– Glabājas mājās vai klubā?

– Viss ir klubā! [Smejas.]

– Pēc FIBA kausa komandas spēlē tā kā mazliet iestājās kritums.

– Baltijas līgas "Final 4" bija uzreiz nākamajā nedēļas nogalē, un skaidrs, ka bija grūti – domāju, ka vienmēr tā ir. Varbūt tikai kādā ļoti profesionālā komandā var tā uzreiz aizmirst un pārslēgties. Tomēr kaut ko esi izdarījis. Sezona ir tik gara, visu laiku spēles visos tajos turnīros – varbūt ne tik daudz fiziski, cik psiholoģiski tas liek par sevi manīt. Sezona iet uz beigām, un tās emocijas vairs nav tādas, kādām tām vajadzētu būt. Protams, kad sāksies fināli, atkal būs pilna zāle un atkal kaut kas jauns, bet tā pēc atgriešanās no Kipras mums bija viena diena brīva un pēc tam atkal – parastajā režīmā. Nevar jau atlaist, ja priekšā nākamais finālturnīrs.

– Šauļos droši vien bijāt tomēr cerējuši uz medaļām. Nospēlējāt zem savām spējām?

– Ja runa ir par ASK spēli... Nu, labi – "Lietuvos rytas" ir "Lietuvos rytas", protams, ka grūti. Bet mačā par trešo vietu, domāju, sākumā viss bija tā, kā bija jābūt. Taču tad otrā puslaika sākumā tiesneši pēkšņi pavisam izmainīja spēli un ļāva spēlēt citādāk. Ja godīgi, tā es vēl laukumā nebiju juties. Vienam deva sodu, citam – nedeva. Bija grūti saprast, kā tad spēlēt! Un līdz ar to mēs apstājāmies. Pat bijām tādā kā panikā. Pēc puslaika bija desmit punktu plusā, bet tad apstājāmies. Neko nemainījām ne aizsardzībā, ne uzbrukumā – vienkārši ļāvām tai spēlei iet. Bija spēlētāji, kas apvainojās viens uz otru, varbūt mazāk dabūja to bumbu, un līdz ar to tā spēle pajuka. ASK tam kaut kā pielāgojās labāk, un tā arī tas viss beidzās. Daudzi uzreiz brīnījās, kā tas var būt, taču nekas jau nebija noticis, tā gadās. Nevaram mēs vienmēr uzvarēt.

– Par "Lietuvos rytas" ieminējies ar tādu pašsaprotamu bezcerību. Vai tiešām latviešiem joprojām nav nekādu variantu pavasarī pacīnīties? No jums to laikam tomēr gaidīja.

– Sākumā jau tā izskatījās, ka varam ar viņiem pacīnīties. Turējāmies kādu laiku līdzi, taču tad viņi parādīja, kurš te saimnieks... Šosezon vēl nebijām gatavi cīnīties par uzvaru, varbūt nākamgad.

– Abās konkurentu nometnēs pēc tam runāja, ka tajā laikā "Baronā" izcēlies nopietns konflikts starp treneri Muižnieku un Aleksandru, kurš pat bijis gatavs kravāt somas un doties mājās. Tā bija vai pārspīlēts?

– Neko tādu neesmu dzirdējis. Taču, kā jau es teicu, tajā spēlē [pret ASK] Aleksandrs bija tāds... Nu, nespēlēja tā, kā vajadzēja – kaut kas bija noticis. Tāds kā apvainojies. Un bez viņa nav komandas – viņš ļoti palīdz zem groza gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Ja viņš izkrīt no sastāva, mums ir ļoti grūti. Un tā tieši sanāca tā spēle. Taču, kā jau teicu, par iemesliem es neko nezinu. Pats nekādiem konfliktiem liecinieks nebiju. Varbūt kaut kas viņiem bija, taču tad tas jāprasa pašam trenerim.

– Daudz runāts par to, ka "Baronam" ir daudz pieredzējušu spēlētāju, kas var paņemt spēli uz sevi, taču kurus tu šobrīd uzskati par svarīgākajiem šīs komandas "večiem", bez kuriem tiešām nevar? Izņemot, protams, tevi pašu.

– Es domāju, ka noteikti Gusts, Aleksandrs un Adomaitis. Adomaitis varbūt nav tāda tipa spēlētājs, ka katrā mačā metīs 20 punktu un būs visiem pamanāms laukumā, taču viņš ir tas, kurš satur komandu, vienmēr iedos piespēli pareizajā laikā un pareizajā vietā. Tā ir tā pieredze un tā vērtība – domāju, tādam spēlētājam jābūt katrā komandā. Protams, katram gadās labākas un sliktākas spēles, bet tāpēc ir pārējie, kas jebkurā brīdī var to paņemt uz sevi. Tas ir normāli, tā ir visās komandās. Arī ASK tagad – vienā spēlē viens pārsteidz, nākamajā – jau cits. Pilnīgi pēkšņi samet Vecvagars, Mažutis. Līderi mainās, un uzskatu, ka komandai tas arī ir vajadzīgs – nevar būt tikai četri vai pieci spēlētāji, kas taisa rezultātu, un viss. Arī tiem, kas nāk uz maiņu, jāvar nospēlēt.

– Pats jau ieminējies par apvainošanos ASK mačā. Kad ir tik daudz labu spēlētāju, arī citos klubos reizēm rodas situācija, kad visiem nepietiek minūšu. Vai nav bijušas nekādas domstarpības šajā sakarā?

– Domāju, ka "Baronā" šosezon noteikti nav tā, ka kāds tiktu "apdalīts" spēles laika ziņā – vismaz man tā šķiet. Protams, kādā spēlē vairāk, citā mazāk, taču katrs spēlē apmēram tik, cik jāspēlē. Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu sūdzējies. Katrs zina savu vietu un lomu komandā, visi ar to samierinājušies, un tā arī spēlējam. Protams, bīstamākā situācija ir ar Aleksandru un Batištu, kas abi spēlē vienā pozīcijā un ir uz vienu vietu – divi ārzemnieki un abi ļoti augstas klases spēlētāji. Taču šobrīd pietiekami daudz spēlē abi, tajā skaitā vienlaikus, un viss ir kārtībā. Katrs zina savu vietu.

– Cik tu pats labi šobrīd jūties "Baronā"? Jo pirms sezonas bija zināmas šaubas – teici, ka sezonas gaitā varētu arī kaut kur pārcelties.

– Jā, bija tur visādas lietas un "nelietas"... Taču viss beidzās labi. Redz, noslēdzu ar klubu jaunu līgumu vēl uz trim gadiem. Es pats gribēju palikt, arī klubs gribēja, lai es palieku, un tāds ir likumsakarīgs rezultāts. Redzēs. Ja komanda tomēr kaut ko var sasniegt un iet uz kaut ko, tad kāpēc ne?

– Latvijā savulaik atgriezies ar domu, ka tas tev būs starpposms pirms kaut kā lielāka.

– Es jau nesaku, ka nekur vairs neaizbraukšu. Varbūt tas joprojām ir starpposms, tikai tagad mazlietiņ garāks! [Smejas.] Jā, sākumā es patiešām domāju citādāk, taču tagad ir tā, kā ir. Kā būs tālāk – laiks rādīs. Arī šīs sezonas gaitā bija daži interesanti varianti, un, ja kāds tiešām tik ļoti gribētu, tad gan jau ka tas viss būtu. Taču viss bija tikai sarunu līmenī un ne pie kā konkrēta nenonācām. Turklāt arī "Barons" negribēja no manis šķirties.

– No malas izskatās, ka tev ir diezgan brīvas rokas laukumā darīt to, kas pašam vislabāk sanāk. Improvizējošais Muižnieka basketbols pēc taktiski stingri shēmotā Vētras basketbola – kurā pats jūties ērtāk?

– Visi treneri, pie kuriem esmu spēlējis, labi zina, kāds ir mans spēles stils un kādā spēlē varu būt komandai visnoderīgākais. Kaut vai tajā pašā "Anwil", kur it kā bija tāds stingrs un nepiekāpīgs treneris kā [slovēnis Andrejs] Urleps, tajā gadā, kad dabūjām čempiona titulu, Urleps katram spēlētājam konkrēti pateica, kā viņam jāspēlē, bet man: "Jā, tu esi vienīgais spēlētājs, kas var pats kaut ko izdomāt un improvizēt." Viņš redzēja, ka tas nes kaut kādu rezultātu, un ļāva man to darīt. Tāpat arī tagad šeit. Nesaku, ka laukumā varu darīt, kas ienāk prātā – tāpat ir komandas spēle, kurā jāiekļaujas. Taču ir situācijas, kurās redzu, ka tās labāk attīstīt citādāk. Vienkārši spēlēju – patiesībā, es par to pat nedomāju! Tajās situācijās, kurās varu paņemt uz sevi, reizēm to arī izdaru, taču nav mans mērķis obligāti spēlēt citādāk. Protams, apziņa, ka pēc pirmās kļūdas vai neveiksmes mani uzreiz neraus malā, palīdz.

– Piemēram, pēc garām aizmestiem "sodiņiem". Kas tev šogad ar tiem ir?

– Nezinu. Kaut kādi posmi vienkārši uznāk. Atceros, pirms divām vasarām izlasē bija tas pats. Vienkārši nelido grozā – un viss... Jo es mazāk par to domāju, jo labāk, taču, tiklīdz par to aizdomājos, kāds man pajautā – tā atkal. Tā nevar būt! Esmu pat dzirdējis tādus nostāstus, ka kaut kādi fani nākuši un runājuši ar klubu, sak – kā varēja ar mani parakstīt jaunu līgumu, ja es "sodiņus" nevaru iemest?! [Smejas.] Nezinu, vai tā ir taisnība, taču tā esmu dzirdējis.

– Vai triju gadu līgums nozīmē, ka esi atsacījies no tradicionālajām basketbolistu ambīcijām: klubs un čempionāts "ar vārdu", Eirolīga, varbūt NBA?

– Pagaidām jā. Taču runājām gan ar aģentu, gan kluba vadību: ja parādīsies kāds tiešām labs variants, augstākā līmeņa komanda, domāju, tā nebūtu problēma. Domāju, ka tad "Barons" saprastu. Taču šobrīd labāk es spēlēju šeit – ja vēl tiekam ULEB kausā, tur arī ir spēcīgas komandas – no Spānijas, Itālijas. Ja izdosies labi nospēlēt, varbūt tā būs iespēja parādīt sevi un tikt kaut kur augstāk. Bet pašreizējā situācijā nav jēgas braukt uz kādu viduvēju Itālijas vai Beļģijas komandu. Pat uz to pašu Krieviju – tikai lielās naudas dēļ? Un tad tur dzīvot... Nu, nezinu. Vārdu sakot, nolēmu, ka šobrīd labākais ir palikt.

– Vai nebaidīja Polijas pieredze atkal parakstīties uz tik relatīvi ilgu laiku? Kad beigsies līgums, tomēr būs pagājušas jau piecas sezonas.

– Nujā. Viss būs atkarīgs no tā, ko komanda būs sasniegusi un kā es būšu spēlējis – tad arī skatīsimies, vai tas būs bijis pareizs lēmums. Turklāt šajā gadījumā tas nav triju gadu līgums, bet gan līgums pēc sistēmas 1+1+1, tā ka nav tik traki, kā varbūt izklausās. Man paredzētās opcijas gan tur nav nekādas dižās, bet – ir! [Smejas.] Ja pašreizējā līgumā man vispār nav paredzēta izpirkšanas iespēja, tad jaunajā tāda ir: ja parādās patiešām nopietns pircējs, par to varēs runāt.

– Cik liela ir transfēra summa?

– Konkrēta nav noteikta.

– Cilvēki zīlē, ir Šķēle ar šo līgumu kļuvis par miljonāru, vai nav. Vismaz uz papīra.

– [Smejas.] Visādi žurnāli jau bija salikuši katrs savas versijas.

– Tad ir vai nav?

– Nezinu – pēc trim gadiem būs jāskatās. Ja labi nospēlēšu, tad noteikti varu būt.

– Nu, tad jāsāk atstrādāt! Šobrīd vēl nav zināms, ar ko jums būs jāspēlē LBL finālā, taču abiem potenciālajiem pretiniekiem bijusi ne īpaši laba un stabila sezona. Tavs viedoklis: kāpēc tā?

– Šosezon jau pietiekami daudz esam spēlējuši gan savā starpā, gan tāpat esmu skatījies, kā viņi spēlē – tajā skaitā savā starpā. ASK ir tāda komanda, kas spēlē uz "urrrā!". Ar to es domāju – mājas komanda ar labiem spēlētājiem. Ja viņi noķer spēli, tad "mauc", bet, ja nenoķer, tad kaut kas apstājas. "Ventspils" savukārt zaudēja ļoti daudz galotņu, jo viņiem nebija neviena, kas izšķirīgajos momentos uzņemas spēli uz sevi. It kā tur ir pieredzējuši spēlētāji, taču vismaz man palika tāda sajūta, ka, tiklīdz pienāk izšķirīgie brīži, spēlētāji drīzāk cenšas ātrāk atbrīvoties no bumbas, nevis paņemt to un uzvarēt. Viens no tādiem, kas it kā varēja uzņemties un sezonas otrajā pusē to arī mēģināja darīt, tagad ir atlaists... Taču izskatās, ka labi var spēlēt arī bez viņa. Citreiz tas pat nāk par labu.

– Pēc viena mača Beksters jums noteikti palicis atmiņā...

– Labi, ka tā! Labi, ka viņš iemeta to "trīnīti" un mums nebija jāspēlē pagarinājums. Būtu vēl zaudējuši vairāk, nekā bija vajadzīgs, pusfinālā būtu jāspēlē ar ASK. Sanāktu vēl kā pagājušogad. Tagad esam finālā un viss ir kārtībā.

– Ar ko "Baronam" būtu parocīgāk spēlēt – ar ASK vai Ventspili?

– Parocīgāka noteikti būtu "Ventspils", taču... man ļoti negribas braukt uz Ventspili. Nu, nepatīk man spēlēt tajā Ventspils zālē! Sportiski ērtāk tas būtu, taču, ja tomēr būs ASK – tas tomēr atkal būtu Rīgas klubu duelis. Duelis ne tikai spēlētājiem, bet arī sponsoriem un klubam – domāju, tā ir goda lieta, un viņi savā starpā cīnās vairāk nekā mēs laukumā. Vismaz dažreiz tā šķiet. Kas būs, tas būs – ar to arī spēlēsim.

– Nosauc, lūdzu, katrā komandā pa pāris spēlētājiem, kurus apturot, var apturēt visu komandu!

– Domāju, ka ASK gadījumā noteikti jāaptur ārējā līnija. Es uzskatu: labāk tad lai samet garie, bet galvenais, lai spēli nedabū sajust ārējie – Saņa [Valters], Miledžs, Jahovičs. Tad viņiem tā spēle aiziet un viņi ir bīstami – tad aiziet tā spēle uz "urrrā!". Tie ir spēlētāji, kas noteikti jāaptur. Vismaz es tā uzskatu. Par "Ventspili" savukārt tā nevaru pateikt – tur nav neviena tāda "izteikta" spēlētāja. Viņiem ir diezgan viendabīga komanda.

– Vasarā atkal izlase. Cik daudz tev pašam šobrīd ir nojausmas, pēc kā tas viss šogad izskatīsies un kādu basketbolu spēlēs pie Trajkoviča?

– Nezinu, nevaru pat iedomāties, kas tur būs. Vēl jau redzēs, kurš spēlēs un kurš nespēlēs. Pagaidām tikai nedaudz aprunājāmies. Trajkovičs izstāstīja, kas viņš vispār ir – pirms tam nebiju par tādu treneri vispār dzirdējis. Pienāks vasara, tad arī redzēs. Taču "baigi" ātri sākt negribas, jo pēc pagājušā gada... Tik daudz traumu kā šogad man nekad nebija bijis! Ne lielas un nopietnas, taču šķiet, ka nav vietas, kas man šosezon nebūtu sāpējusi – mugura, roka, plecs, potīte, pirksts. Viss pēc kārtas! Nezinu, vai tās vasaras dēļ un tagad viss nāk uz āru, vai varbūt kāds cits iemesls, taču... Būs jādomā.

– Tu pievienojies tiem, kas pagaidām nesteidzas garantēt savu spēlēšanu izlasē šovasar?

– Tieši tā. Es viņus ļoti labi saprotu un rīkošos tieši tāpat – skatīšos, kāda būs pašsajūta, un lēmumu pieņemšu vēlāk vasarā. Protams, ka man gribas spēlēt izlasē, un tas viss ir forši, taču jāskatās, kas, kāpēc un galvenais – kad. Atkal veselus divus mēnešus darbs kaut kur Valmierā – to es tiešām negribu.

– Tad jāiet uz individuālām sarunām ar izlases vadību, lai tev ļauj sākt vēlāk.

– Iespējams. Viņi laikam nemācās no savām kļūdām... [Pauze.] Izskatās, ka Latvijas izlases vadība nemācās no savām kļūdām, kuras pieļāva iepriekšējos gados. Pagājušajā vasarā uz beigām (šķiet, tas bija pārbaudes turnīrs Turcijā) tur visi jau bija tādi, ka neko vairs negribas. Un vēl čempis priekšā...

– Viss par garu, ilgu un sarežģītu?

– Tur jau tā lieta! Visa kā tik daudz, ka vienkārši nav iespējams sevi nesamocīt. Izlase ir izlase, visi jau to apzinās, taču uz čempionātu jau vairs nebija tā azarta: "Davai, veči – tad ejam un apspēlējam!" Gandrīz vai tā, ka negribas vairs nekādu basketbolu. Un tad vēl ārā 40 grādu karstums... [Smejas.]

– Trajkovičam to pateici?

– Nē, neko es neesmu pateicis. Kad nāks tuvāk, tad arī redzēsim, ko viņš tur vispār būs ieplānojis. Domāju viņam būs jāieklausās, jo izlase tomēr nav klubs, kur tev maksā naudu un attiecīgi var prasīt visu, ko vēlas – pateikt, ka 1. jūlijā jābūt nometnē, un nekādu runu. Katrs jebkurā brīdī var pateikt, ka nespēlēs, un ar to arī viss būs beidzies. Galvenais, nevajag pārspīlēt. Tā tomēr ir Latvijas izlase, kurā mēs sanākam kopā un labprāt kopā uzspēlējam – tas nav nekāds klubs, kur jāgatavojas veselai sezonai un visiem ir līgumi, kas jāatstrādā.

– Tādā gadījumā kāds ir tavs ieteikums jaunajai izlases vadībai?

– Domāju, varētu sākt 1. augustā. Manuprāt, ar mēnesi pilnīgi pietiktu. Neko jaunu jau tajā laikā mums tāpat neiemācīs. Jūlijā katrs var pastrādāt individuāli – tik, cik viņam tas vajadzīgs, un tad mēneša laikā kopā var saspēlēties. Nav vajadzīgi 15 pārbaudes mači – pilnīgi pietiktu ar dažiem. Mazliet jāpadomā, lai spēlēšana izlasē sagādātu prieku, nevis saistītos ar negatīvām emocijām un nomocīšanos visas vasaras garumā.