Kaut Helifeksa pēc būtības nav liela pilsēta un viesnīca "Delta" atrodas blakus hokeja hallei, kaut kāds topogrāfiskais kretīnisms traucē atrast sarunātās intervijas vietu. Kad pēc 20 minūtēm esmu klāt, māc bažas, vai NHL zvaigzne vēl gaidīs. Bet Raitis ir tikpat foršs un vienkāršs kā pirms 12 gadiem, kad aizbrauca uz Ameriku. Ne kripatiņas uzpūtības vai lielās zvaigznes ambīciju. Normāls latviešu puika, kas ar fanātisku darbu ticis tur, kur grib nonākt katrs hokejists.

– Raiti, kā tevi uzņēma Latvijas izlase?

– Nekā īpaša nebija, es gandrīz visus čaļus pirms tam jau pazinu, tos, kurus nezināju, vienas dienas laikā iepazinu. Hokeja pasaule jau Latvijā ir ļoti maza, cits citu pazīstam.

– Tavs draugs Arvīds Reķis solīja, ka likšot jauniņajam pēc treniņa lasīt kopā ripas...

– Es arī par to lasīju, bet vēl nav likuši ripas kopā vākt.

– Arvīds jau tā arī nemaz neteica, es to ieliku viņa mutē.

– Jā? Vēl man neko nav likuši darīt.

– Kā viņi tevi uztvēra? Ka atbraucis savs čalis vai lielais glābējs no NHL, kurš tagad visus tik klapēs?

– Oi, to gan es nezinu, tas jāprasa viņiem, bet viss ir forši, gaisotne komandā vienkārši kolosāla, krievi vai latvieši – viss vienalga, turamies kopā un esam draudzīgi. Nejutu arī nekādu šķirošanu, ka kāds te būtu baigais veterāns, bet man tikai pirmā spēle.

– Oļegs Znaroks pēc spēles ar Baltkrieviju izteicās, ka gribētu tevi redzēt vārtpriekšā.

– Treniņos, kad bija pieci pret trim, mani tur mēģināja, bet spēlē tas vēl nav darīts. Ja būs tāda situācija, mēģināšu tur stāvēt. Jācer, ka aizsargi tad metīs un ieliksim tādā veidā kādu golu.